Jorkšīras čempis

Svētdien, kamēr lielākā daļa Latvijā cīnijās pa Lilastes ledājiem, es devos uz Yorkshire championships. Gaidāmā distance 10.3km 21kp un pa diviem dažādiem apvidiem, no kuriem vienu es ciest nevaru-open moorland. Kad izlasu sacensību nolikumā šo divu vārdu salikumu, man jau pāriet gribēšana doties uz šīm sacensībām. Bet tā Jorkšīras čempis, tad braucu skriet un biju apņēmības pilns cīnīties arī pa šo veidojumu. Laiks skriešanai ideāls-sniega nav :) , lietus nelīst...
Līdz startam 1200m, laba iesildīšanās, bet jau skrienot uz startu jūtu, ka galīgi grūti un nevaru pavilkties. Kārtīgi izstaipos pirms starta un dodos cīnīties. Tiem kas karti skatās mājās pie kompja var šķist,ka normāls mauciens pa pļavām sākumā, bet tas ir tas ko šeit sauc par open moorland un praktiski vienmēr tās tik tiešām ir atklātas teritorijas/pļavas, bet segums ir tāds kā tjip virši... vai kaut kādi augi, kuri mēdz būt pat līdz celim. Un bieži vien zem tiem segums ir visai ūdeņains un nepatīkams. Principā mans salīdzinājums šim apvidum ir tāds- iebrien jūrā līdz celim un skrien. Apmēram tāpat ir open moorland-vai nu kājas jācilā augstu, kas nogurdina tā labi, ja nav gatavs, vai nu cīnies ar tiem augiem un tas ir līdzīgi kā skriet pa ūdeni, kas arī nogurdina labi ;) .
Besis (vairāk gan morāls) parāva jau uz 1.kp. Vienkārši neesmu veicis tādus treniņus, kas man palīdzētu daudz vieglāk skriet pa šādu apvidu.
Uz 7.kp vispār pusceļā sāku iet un domāju -nafig viņiem tā patīk taisīt distances šitajos sūdos, jo pa lielam orientēšanās nekāda īpašā tur nav, bet tāds kā stipro skrējiens mazliet gan :). Uz 8.kp beidzot bija normāla skriešana, bet pēc tam jau mežā pavisam cita lieta. Bet es jau vairs nespēju attīstīt normālu ātrumu, jo šķiet nogurums, kurš bija jau pirms skriešanas un pēc burvīgā sākuma pa moorland biju labi izbesījies un tiekot mežā tiešām vairs nespēju uzspiest. Šķiet tāpēc visā distancē kļūdas praktiski nepieļāvu, jo ātrums nebija liels (maigi sakot). Lieki piebilst, ka dēļ noguruma skrienot garo etapu pa ceļu uz 13.kp pagriezu kreisās kājas potīti...again. Tagad jau jābūt krietni uzmanīgākam skrienot. Vienīgais prieks pēc distances bija tāds, ka tie 10.3km paskrēja nemanot :).
Mājās braucot redzēju varen skaistu skatu- autiņš bija pilnīgi uz jumta ceļa malā. Bet kā tas tur tajā vietā bija iespējams, man īsti netapa skaidrs.
Rezultāti un routegadget