... Pauls par sevi un O. Kādu laiciņu atpakaļ lasot K.Ozoliņa un tagad A.Pauliņa rakstus iz vēstures man radās doma/vēlme (patiesībā par to biju iedomājies jau pirms tam) parakstīt šeit kaut ko par sevi no pagātnes. Nav jau tā ka man būtu kādi ievērojami panākumi, bet tie kas man šķiet nozīmīgi vai priekš manis pieminēšanas vērti.
Jāsāk jau laikam ar to ka orientēšanās gaitas uzsāku 1996 gadā pavisam nejauši. Jo tajā laikā vēlme bija spēlēt basi, bet kad esot tuvējā basketbola skolā/klubā "Rīdzene" kurā tobrīd trenējās mana māsa un divas manas klasesbiedrenes man tika atteikts dēļ tā ka brīvu vietu nav, mana mamma bija dabūjusi bukletiņus no RSP par orientēšanās pulciņu/klubu- kā saka jaunietim tak kaut kas jādara ja reiz basīti spēlēt nevar :) .Abas šīs vietas starp citu Rīgā atrodas pilnīgi blakām un ļoti tuvu bija mūsu dzīvesvietai Čaka ielā. Orientēšanās sports mūsu ģimenē nebija pilnīgi sveša lieta-tēvs jaunībā kad bija visai labs slēpotājs/biatlonists (kā pats stāstija tad slaveno Biķernieku krosa apli tolaik skrēja 27minūtēs ar kapeikām -aplis it kā esot ļoti tuvs tam kāds tas ir tagad) izmantoja Magnētus kā treniņus. Tas gan man nekādu talantu nebija devis, vismaz ne uz orientēšanos. Tad nu uzsāku apgūt orientēšanās sporta pievilkšanas spēku skolēnu pilī tolaik vēl pastāvošajā klubā Stopkrāns pie trenera Aivara Mazzariņa. Nezinu vai man galva grūta un lēni pielec vai arī toreiz esošie treneri nebija tie zinošākie kā iemācīt, bet iesākumā tieši tehnika sagādāja milzīgas problēmas un kļūdas kas mērāmas mazāk par 2 minūtēm nemaz neskaitīju par kļūdām, un mežā nereti tika pavadīts divtik un trīstik vairāk laika nekā vajadzētu. Ja pareizi atceros tad līdz tam nebiju īpaši skrējis neko garāku par 5km Carnikavas apļos ar kaimiņa tēvu.Toreiz gan tā skriešana nemaz nelikās vilinoša lieta un dikti negribējās jo šķiet psiholoģiski nevarēju skriet garākus gabalus par 100 vai 200 metriem. Tā nu iesākumā "mocījos" gan ar vienu gan ar otru lietu kas iekļautas salikumā Orientēšanās sports, līdz kādā jaukā dienā skrienot obligātos "Carnikavas apļus" sapratu ka varu paskriet un "sēdēju astē" tā laika Stopkrāna orientēšanās guru Artim Jansonam. Kad tikām uz asfalta un līdz finišam bija palicis aptuveni 1km (varbūt nedaudz vairāk) jutu ka man spēka vēl daudz un uzsāku strauju apdzīšanas manevru un diezgan droši pa priekšu aizspurtoju līdz pat finišam. Par ko Artis pēc tam esot bijis pārsteigts jo domāja ka es ātri noplīsīšu un viņš mani uzvarēs. Tā nu varētu teikt ka tad arī atklāju ka varu paskriet :) un turpmāk visos skriešanas mačiņos nometnēs un ārpus nometnēm daudz cerību saviem konkurentiem neatstāju. Bet orientēties vēl arvien nemācēju :D un kļūdas bija pārpārēm. Par skriešanas spējām arī skolā pārliecināju savus klasesbiedrus un sporta skolotājus, un pamatīgi piesmēju visus, šķiet 11 klasē kad bija jāskrien 3000 m uz atzīmi un 10niekam pietika (ja mani atmiņa neviļ) ar rezultātu 10:20, mans finišs tika nofiksēts hronometram rādot 9:30. Tāpat arī kaut kādās skolu sacensībās zem nosaukuma "Rudens kross" kur bija jāskrien pa mežu un jākārpās arī pa smiltīm 1600 metru garumā, izcīniju 2.vietu savā skrējienā un arī kopvērtējumā ar rezultātu 4;52. Arī LSPA stadionā reiz bija visai spēcīgs 1500 m skrējiens, bet par to un sacensībām kurās šis skrējiens bija iekļauts atsevišā stāstā.
Šķiet formas virsotne (ja to tā var saukt) bija 2001 gads-par to tad arī mazliet. Tajā gadā arī Rīgas Magnētos bija nopietnāka skriešana jo tās bija gandrīz jau kā sacensības. Sezonas laikā bija vien kādi 18 posmi un daudz stipri čaļi skrēja Magnētos un cīņa bija nopietna :) . Nu jau man orientēšanās tehnika beidzot bija uzlabojusies un atsevišķos Magnēta posmos rādīju spēcīgu sniegumu :D uzvarot pašus posmus un apskrienot tā laika tādus O-speciālistus kā A.Jansons, brāļi Lindes,Raivis skrien līdz krampji kājās Otto, Peilāns vecākais un nu jau Dr. K.Jaudzems. Tas viss viesa cerības un gaišus skatus LČ stafešu virzienā, jo 1) individuāli ārpus Magnēta sienām nejutos pārliecināts par savām spējām un 2) komanda stafetē mums pie tā laika konkurences bija pieminēšanas vērta. Pa ceļam uz Latvijas čempi tolaik īsajā distancē un stafetē, kurš norisinājās Latvijas pirmās vijoles pagalmā jeb kā kartē rakstīts Kusā, vēl bija jāpaplosās Pļaviņās Kāpa-3 ietvaros. Tur jāpiezīmē ka skrēju vēl ar parastām pumpenēm jo atļauties kaut kādus speciāli orientēšanās sportam paredzētus apavus nevarēju. Kāpas sacensībās man kaut kā nekad nebija īpaši labi veicies, tāpēc arī bez liela stresa devos uz kārtējo Kāpa-3 startu un kas to būtu domājis, pirmajā dienā apskatot rezultātus atradu savu vārdu 3.vietā uzreiz aiz tā laika leģendas Žeņas un ļoti ātri skrienošā un strauji progresējoša Valmieras šefa Raiveļa. Aiz manis palika vairāki zināmi uzvārdi kā tas pats jau iepriekš pieminētais Jansons, brāļi Lejiņi, Rūdis, Peilāns unvairāki zviedri, kuri gan vēlāk Kāpā un arī vēlākos gados ieskrējās. Tajā Kāpā gan rezultātu tabulā noslīdēju uz leju un tiku pie jauniem Twister bučiem, bet prieks par iegūto 3.vietu pirmajā dienā bija patiešām milzīgs un uz ilgāku laiku :)
Tad nu Latvijas meistarsacīkstes orient sportā 2001 . Tā kā lielākā daļa manu domu bija uz otro dienu un stafetēm, jo mūsu zvaigžņu komandai ar A.Jansonu,R.Otto un mani bija reāli jācīnās par medaļu, kur es parasti pat tuvu nebiju bijis. Sestdien bija vidējā distance jeb kā tolaik tā tika saukta īsā distance-kuru iesāku visai labi priekš kusas meža un manām o-spējām. Pie kāda otrā KP šķiet noķēru vienu no tā laika Daugavpils jauniešu censoņiem, kurš manuprāt bija vienīgais kurš patstāvīgi prata sameklēt kontrolpunktus nevis kādam visu distanci nosēžot astē,Oļegu Homiļovu. Kaut kā uz priekšu skrējām,īsti neatminos cik bieži viņš bija manā redzeslokā, bet drīz vien uzradās trešais kompanjons kurš burtiski lidoja pa mežu-Raivis Lečmanis. Šķiet ka Oļegs bija kaut kur iepalicis un skrēju savu skrējienu, visai labu un pie punktiem ar Raivi nereti bijām kopā. Viņš gan skrēja ātrāk bet daudz neprecīzāk. Uz beigām arī Raivelis kaut kur bija pazudis no redzesloka un kad līdz finišam bija atlikuši 3kp uz diviem no tiem uztaisīju ap 2,3-4minūšu kļūdas kopā un sarūgtināts, jo līdz tam biju skrējis priekš sevis labu skrējienu, finišēju. Oļegs ar jau bija finišējis un beigās viņu apsteidzu vien par pāris sekundēm, kaut gan biju viņam priekšā vismaz 3minūtes. Kā izrādijās arī Lečmanis beigās bija sakļūdījies un izcīnija 5.vietu, kur es 8.vietu. Sarūgtinājums bija pēc tam kad pētot splitlaikus excelī sapratu ka šeit bija pirmā reize kad reāli varēju izcīnīt medaļu individuālajā distancē, jo pirms beigu kļūdām atrados 3.vietā priekšā pat Žeņam. Un ja vēl Raivels nebūtu sakļūdījies tad pirmais trijnieks varēja izskatīties sekojoši -1.Raivis Lečmanis 2. Kristaps Jaudzems 3. Pauls Liepiņš -jā jā, Raivis bija 1.vietā(pirms kļūdas) tobrīd pēc splitiem. Bet kā Thierry teica, tad rezultāts jau skaitās finišā. Tad nu visas domas un galvenās cerības bija uz stafeti, kur bez lieliem pārsteigumiem izcīnijām 2.vietu un es tiku pie pirmās medaļās LČ. Uzvarēja Saldus, kur startēja tā gada H-18 grupas divi stiprākie skrējēji, un Raivis revanšējās par iepriekšējo dienu un uzrādīja ātrāko laiku starp visiem 18niekiem un ierāva savu komandu bronzas skavās. Jāpiemin ka man nezināmu apstākļu dēļ gan individuālajā distancē gan stafetē nestartēja divi spēcīgi konkurenti, kuriem šis noteikti bija labi zināms mežs-Lauris un Aivis Lejiņi.
To vīkendu es labi atceros un droši vien ka atcerēšos jo gan individuāli veicu labu race, lai arī ar vilšanos, gan stafetē tiku pie pirmās medaļas :) Tas it kā bija loģisks un atbilstošs nobeigums 2001 gada sezonai, kuru atceros kā jaunības gadu Highlight :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru